Demokrātiskas un tiesiskas valsts raksturīga iezīme ir tā, ka personām tiek dota izvēles brīvība savu tiesību aizsardzībai. Uzliekot galveno lomu fizisko un juridisko personu aizskarto un apstrīdēto civilo tiesību un ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesām, valsts tai pašā laikā pieļauj alternatīvu tiesas aizsardzībai. Mantisko un citu civiltiesisko strīdu pusēm ir tiesības, savstarpēji vienojoties, vērsties strīda izšķiršanai šķīrējtiesā.

Šķīrējtiesa ir nevalstiska jurisdikcijas institūcija, kuras tiesnešu sastāvu strīda izšķiršanai formē pašas civillietas puses. Tāds šķīrējtiesas veidošanas princips neietekmē tās neatkarību un objektivitāti. Šķīrējtiesnesim jāpilda savi pienākumi godprātīgi, nepakļaujoties nekādai ietekmei. Šķīrējtiesas nolēmumiem jābūt likumīgiem un pamatotiem. Strīdu izšķišana šķīrējtiesās nav uzņēmējdarbība.

Nodrošinot personām tiesību aizsardzības garantijas ne mazākas kā tiesā, šķīrējtiesai tai pašā laikā ir vairākas neapstrīdamas priekšrocības salīdzinājumā ar valsts tiesu. Tās starp citām ir: ātrāka lietas izskatīšana, konfidencialitāte, mazāki tiesāšanās izdevumi, iespēja pusēm pašām noteikt lietas izskatīšanas kārtību, tai skaitā procesa vietu, valodu un veidu (mutisks vai rakstisks process). Galvenā šķīrējtiesas priekšrocība ir pušu iespēja pieaicināt par šķīrējtiesnešiem augsti kvalificētus un kompetentus speciālistus strīdus lietas izspriešanai. Tāpēc modernajā sabiedrībā šķīrējtiesas (arbitrāža) ir plaši atzīts un izmantots mantisko strīdu noregulēšanas veids ne tikai valsts iekšējās nacionālajās civilajās un komerciālajās attiecībās, bet arī starptautiskajā tirdzniecībā.

Neraugoties uz šķīrējtiesas priekšrocībām, kā arī uz starptautisko pieredzi, Latvijā civillietu izskatīšana šķīrējtiesā nav pietiekoši izplatīta. Tam ir vairāki iemesli. Vispirms Latvijā trūkst vēsturisku tradīciju šķīrējtiesu darbībai. Pirms kara Latvijā un padomju periodā darbojās vienīgi (pie tam retos gadījumos) ad hoc tipa šķīrējtiesas, kuras veido atsevišķu konkrētu lietu izskatīšanai. Pastāvīgi darbojošās šķīrējtiesas Latvijā parādījās tikai pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Taču šīs šķīrējtiesas nespēja pilnībā izvērst savu darbību mūsdienu prasībām atbilstošas likumdošanas trūkuma dēļ. Līdz pat 1999.gada 1.martam spēkā bija 1963.gadā pieņemtā Latvijas Civilprocesa kodeksa 3.pielikuma “Nolikums par šķīrējtiesām”, kurā bija tikai 20 panti.

Tagad situācija ir būtiski mainījusies. 1998.gada 14.oktobrī tika pieņemts jauns Civilprocesa likums (CPL), kurā šķīrējtiesām veltīta īpaša D daļa, kura sastāv no 6 nodaļām. Tādejādi CPL dots daudz vispusīgāks un pilnīgāks šķīrējtiesas regulējums. Pie CPL D daļas izstrādē tika ņemta vērā citu valstu pieredze un starptautiskie šķīrējtiesu noteikumi un reglamenti.

CPL uzdevums bija noregulēt šķīrējtiesas darbības galvenos jautājumus. CPL apzināti atstāti “robi”, kurus aicinātas aizpildīt pašas šķīrējtiesas lokālās regulēšanas kārtībā. Pie lokālajiem normatīvajiem aktiem pieder pastāvīgi darbojošos šķīrējtiesu statūti, nolikumi un reglamenti. Diemžēl daudzu Latvijas šķīrējtiesu reglamentos tiek pārrakstītas likuma normas, bet CPL nereglamentētie jautājumi tiek atstāti nerisināti. Nav brīnums, ka, izskatot lietas tādās šķīrējtiesās, rodas sarežģījumi un pārpratumi, kas rezultātā var novest pie abu vai vienas puses tiesību pārkāpumiem un lietas nepareizas izspriešanas. Šajā ziņā patīkami iepriecina Rīgas šķīrējtiesas reglaments, kurš ir samērā pilnīgs un visaptverošs. Tajā noteikumi ir skaidri un saprotami noformulēti, kas pasargās lietas dalībniekus no nejaušībām procesa gaitā, dos pusēm iespējas pilnā mērā aizstāvēt savas tiesības un likumīgās intereses, bet šķīrējtiesnešiem ļaus taisīt taisnīgus spriedumus.

Jānis Rozenbergs,
Dr.jur., asoc.profesors